Kontroversiālas grāmatas

Vairums grāmatu ir sarakstītas, lai izplatītu informāciju un radītu izpratni, vai arī – lai izklaidētu un uzkurinātu lasītāja emocijas. Dažkārt rakstītie darbi, ja tajos rakstītais ir patiesība, norāda uz ļoti interesantām un intriģējošām mistērijām. Noslēpumainos rakstus saista ar to iespējamu metafizisku izcelsmi tāpat kā ar unikālo to autoru pasaules redzējumu, vai māksliniecisko izteiksmi.

Pirmo reizi publicēti 1984. gadā, garīgā grāmata ar nosaukumu Ra Raksti ieguldīja ievērojamu pienesumu Jaunā viļņa garīgajā kustībā. Atsaucoties uz grāmatas izdevēju apgalvojumiem, grāmatas autors ir nevis ar tiem saistīts rakstnieks ar miesu un asinīm, bet seno ēģiptiešu saules dievs Ra. Informācija līdz izdēvējumiem esot nonākusi ar garu izsaukšanas palīdzību. Papildus dziļām filozofiskajām pārdomām, kādām Ra dalās ar lasītājiem, ja varam ticēt izdevējiem, garu izsaukšana darbojas, kas pats par sevi ir sensacionāli jaunumi un kiirlaen

Grāmatā Psihopāta tests, kas parādījās grāmatu veikalu plauktos 2011. gadā, autors Džons Ronsons aicina ceļojumā uz psihopātijas pasauli. Tas, kas tā laikā atklājas, ir gan biedējoši, gan domu provocējoši. Psihopāti ir cilvēki, kas nav spējīgi atpazīt labo no ļaunā. Piemēram, normāls bērns, kuru skolotāja sabar pieķerot, ka viņš ir iesitis citam skolniekam, gūst mācību – sist citiem ir nedrīkst! Turpretī, bērns ar psihopātiskām novirzēm, no šādas pieredzes iemācīsies – nedrīkst sist citiem, ja par to var uzzināt skolotāja. Šādi cilvēki, neciešot no sirdsapziņas pārmetumiem, ir ļoti bīstami, jo viņu rīcību nemotivē bailes par sirdsapziņas pārmetumiem, tikai personiska labuma gūšana un tieksmju apmierināšana. Esot brīviem no tādām emocijām, kā vēlmei izpatikt citiem, spējai mīlēt un citām, kas cieši programmē normālu cilvēku sociālos kontaktus, psihopāti ir ļoti bīstami manipulatori. Pirms grāmatas izlaišanas apgrozībā, valdīja uzskats, ka psihopātus nav grūti atpazīt, turklāt vairums no viņiem jau izcieš ilgstošus noziegumus par smagiem, vardarbīgiem noziegumiem. Tomēr Ronsons atklāj, ka vairums psihopātu ne tikai bauda brīvību, bet, pateicoties savam manipulatīvajam šarmam un egoismam, ir sev sarūpējuši ļoti ērtas dzīves un reizēm pat ļoti ievērojamu varas un naudas daudzumu. Ronsons uzskata, ka vairums problēmu, no kādām cieš sabiedrība, ir radītas pateicoties nelielam skaitam psihopātu, kas ir izkarojuši vietas lielvalstu valdībās un starptautisku korporāciju valdēs.

Britu autora un žurnālista Grema Henkoka sarakstītā grāmata Dievu Pirkstu Nospiedumi, izaicina vispārpieņemto civilizāciju izcelsmes scenāriju. Grāmata apraksta Henkoka gaitas apkārt pasaulei, meklējot aizvēsturisku cilvēku atstātus pierādījumus, lai pierādītu savu teoriju, par senu civilizāciju izcelsmi, kas esot pastāvējušas tūkstošiem gadu pirms Divupes un Senās Ēģiptes kultūrām. Dieva Pirkstu Nospiedumi ir saņēmuši ļoti plašu kritiku no aizvēstures pētniekiem, tomēr, pēdējo gadu laikā, ir veikti vairāki interesanti atklājumi, kas tiešām norāda uz to, ka civilizācija ir daudz senāka, nekā domājam. Piemēram, lietus ūdeņu pēdas uz Ēģiptes Lielās Sfinksas, norāda, ka tā ir pastāvējusi laikā, kad šajā tuksnesī bija tropisks klimats – vismaz 20 tūkstošu gadu senā pagātnē, kas vecumā pārsniegtu seno ēģiptiešu kultūru par 10 tūkstošiem gadu. Lai arī grāmatā tiek apspriestas reālas civilizācijas izcelsmes iespējamības, ir zināmas instances, kurās Henkoks, manuprāt – acīmredzami, maldinājis lasītājus apzināti, tādēļ šis teksts ir jāuztver ar piesardzību.

Kas ir alpīnisms?

Pēc definīcijas, alpīnisms ir kāpšana kalnu virsotnēs sporta, aktīvās atpūtas vai pētniecības nolūkā, taču patiesībā, daudziem alpīnistiem tas ir kas vairāk. Alpīnismu daudzi var uzskatīt par savu dzīvesveidu, jo kalnos kāpšana prasa ļoti nopietnu sagatavošanos. Alpīnisti, kas iekaro augstākās kalnu virsotnes, nereti tam velī visu savu mūžu. Alpīnisms prasa ne tikai dažādas iemaņas деньги в долг, bet arī morālo sagatavotību un neiedomājamu gribasspēku un pašdisciplīnu. Alpīnistiem nereti jāpārvar savu spēju robežas un jāprot iziet no patiešām ekstrēmām un sarežģītām situācijām. Kas tad īsti ir alpīnisms plašākā nozīmē?

Kaut gan cilvēki kalnos kāpuši jau no senseniem laikiem, vienkāršas pārvietošanās nolūkos, par alpīnisma dzimšanas laiku uzskatāms 1786. gada 8. augusts, kad ārsts Mišels Gabriels Pakkards un viņa pavadonis Žaks Balma ar nolūku sasniedza Eiropas u Alpu kalnu augstāko virsotni, Monblānu. Pēc tam arī citi avantūristi vēlējās sasniegt kalnu virsotnes un nu Alpīnisms ir kļuvis par vaļasprieku, nodarbošanos un dzīvesveidu ļoti daudziem cilvēkiem visā pasaulē.

Kad runa ir par alpīnismu daudzi uzreiz iedomājas kāpšanu Augstkalnos, piemēram, Alpu vai Himalaju kalnu augstākajās virsotnēs, taču alpīnisms var būt arī kāpšana ne tik augtās un ne tik sarežģītās virsotnēs. Alpīnismam ir arī ļoti daudz apakš veidu, bet pamatā tas tiek iedalīts divos novirzienos – tehniskais alpīnisms un augstkalnu alpīnisms.

Tehniskie alpīnisti vairāk koncentrējas tieši uz kāpšanas tehniku un tās pilnveidošanu. Tehniskais alpīnisms ir kāpšana pa sarežģītiem maršrutiem, taču nav svarīgs to augstums. Parasti tās ir virsotnes līdz 6 500 m v.j.l. Parasti tehniskie alpīnisti kāpj pa ļoti stāvām klintīm, nogāzēm ledu utt. No tehniskā alpīnisma atsevišķi atdalīta klinšu kāpšana un ledus kāpšana. Pie tehniskā alpīnisma nereti tiek pieskaitīta arī kāpšana pa klinšu sienām, kas parasti ir pirmais treniņš tehniskajiem alpīnistiem. Lai kļūtu par tehnisko alpīnistu, svarīgākais ir trenēt kāpšanas tehnikas un fizisko spēku.

Augstkalnu alpīnisms ir visnotaļ atšķirīgs no tehniskā alpīnisma. Tajā alpīnisti koncentrējas tieši uz augtu virsotņu pievarēšanu un galvenais ir sasniegt kalna augšu. Kaut gan arī kāpjot augstās virsotnēs var būt sarežģīti posmi, kur jāpielieto tehniskās zināšanas, veicot šos garos kalnu maršrutus, svarīgākais ir sava ķermeņa pielāgošana konkrētajam augstumam un spēja ataklimatizēties займ на карту. Augstkalnu alpīnisms skaitās kāpšana virsotnēs, kas augstākas par 6 500 m v.j.l. un šādā augstumā gaiss ir ļoti retināts un nav piemērots cilvēka organismam. Lai varētu sasniegt augtākās virsotnes, ir jālieto skābekļa padeves aparatūra.

Protams, neviens alpīnists nesāk ar kāpšanu Everestā vai pa kādām ļoti stāvām klintīm vai ledājiem. Alpīnisti iesācēji sāk ar vienkāršākiem maršrutiem un zemākām kalnu virsotnēm. Gan profesionāļi, gan arī iesācēji var atrast virsotnes Kaukāzu, Pamiru, Tjanšanu, Alpieu, Tatru un arī Himalaju kalnu grēdās, tikai iesācējiem jāizvēlas zemākās virsotnes, kur alpīnisms mijas ar vienkāršu terkingu.